Maksims Burčenko

Mākslīgais intelekts manī neizraisa ne bailes, ne aklu sajūsmu par katru jaunumu. Man tas ir vienkārši darbarīks. Tāds, ar kuru viens cilvēks paveic to, kam agrāk vajadzēja veselu komandu.

Pēdējos gados esmu daudz mācījies pats — kā uzbūvēt aģentus, kas dara reālu darbu, nevis tikai izskatās labi prezentācijā. Daļu lietu joprojām mācos, un tas mani neuztrauc. Man kļuvis skaidrs viens: tehnoloģija ir vērta tikai tad, ja tā kādam reāli ietaupa laiku vai galvassāpes.

Man patīk sākt tur, kur kaut kas nestrādā — process, kas aizķeras, vai darbs, ko neviens negrib darīt. Parasti tieši tur ir vērts kaut ko mainīt. Vispirms gribu saprast, kāpēc tā sanāk, un tikai tad ķeros pie rīkiem.

Strādāju patstāvīgi un negaidu norādes uz katru soli. Ja jūtu, ka kaut kas neizdosies, pasaku to uzreiz, nevis tad, kad jau par vēlu. Un cenšos vienmēr atnākt ar piedāvājumu, ne tikai ar problēmu.

Lielu daļu darba mūža esmu pavadījis valsts pārvaldē. Tur iemācījos vienu lietu, kas palikusi līdz šai dienai: lieli mērķi sabrūk, ja aiz tiem nav kārtīgas sistēmas un skaidri saprotams, kurš par ko atbild.

Esmu pieradis strādāt ar konfidenciālu informāciju, tāpēc par diskrētumu man nav jāatgādina. Un man labāk patīk godīga saruna nekā izpušķots iespaids — tāpat cenšos strādāt arī pats.

Ārpus darba esmu divu meitu tēvs, tāpēc ar savu laiku rēķinos nopietni: strādāju koncentrēti un bez liekas birokrātijas.